Mediju nozare atkal pievēršas video saturam, ko veicina TikTok un sociālo platformu izaugsme

Attēls: Illustrative image · TikTok · Public domain · Avots

Gadu desmitu pēc sākotnējā pārejas perioda video saturā, mediju uzņēmumi atkārtoti pieņem sociālo video saturu, ko iedvesmo TikTok izaugsme un mainīgā digitālā vide, kas prasa jaunus formātus un auditorijas iesaisti.

Gandrīz desmit gadus pēc mediju nozari pirmās lielās pārejas uz video saturu, kas beidzās ar vilšanos, ziņu organizācijas piedzīvo jaunu transformāciju, ko veicina sociālo video platformas un patērētāju paradumu maiņa. Pirmā video saturs virzība 2010. gadu vidū redzēja, ka izdevēji būtiski ieguldīja video saturā tādās platformās kā Facebook, motivēti ar solījumiem palielināt sasniedzamību un radīt jaunus ieņēmumu avotus. Tomēr pārmērīgi augstie skatījumu skaiti un nestabilā monetizācija izraisīja atbrīvošanu no darba un vilšanos redakcijās.

Šodien notiek otrā, daudz plašākā pāreja uz video saturu, ko galvenokārt iedvesmojis TikTok straujš pieaugums pandēmijas laikā. Sociālo mediju uzņēmumi ir pārstrukturējuši savus ziņu plūsmas, prioritizējot video saturu, kas liek mediju izdevumiem panākt šo soli—lai gan piesardzīgi, ņemot vērā iepriekšējās neveiksmes. Platformas, piemēram, YouTube, tagad veido aptuveni 16 procentus televīzijas skatīšanās laika, bet TikTok regulāri sasniedz 20 procentus amerikāņu, un vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem tas palielinās līdz 39 procentiem.

Šī jaunā banga vērtē autentisku, personībās balstītu video saturu, ko veido ar minimālu aprīkojumu, bieži līdzinoties neatfiltrētām pašbildēm, nevis pulētām tradicionālo ziņu pārraidēm. Ziņu organizācijas, piemēram, The Washington Post, ir guvušas agrīnus panākumus integrējot īsas formas video saturu TikTok platformā, kur atpazīstami cilvēki, piemēram, bijušais sociālā video vadītājs Deivs Jorgensons, ilustrē auditorijas uzticību individuāliem satura veidotājiem.

Papildus īsiem klipiem mediji eksperimentē ar jaunām video stilistikām, iedvesmojoties no tādām platformām kā TikTok. CNN ir sadarbojies ar debatēm veltīto kanālu Jubilee, lai radītu interaktīvu politisko saturu. The New York Times ir izlaidis "The Call"—vertikālu video sēriju, kas paredzēta, lai radītu intīmu un sarunvalodīgu noskaņu, atdarinot video zvanu starp raidītāju un lauka žurnālistiem.

Ziņu organizācijas arī sadarbojas ar ietekmētājiem un satura veidotājiem caur īpašiem tīkliem, lai efektīvāk sasniegtu sociālo mediju auditorijas. Programmas, kuras atbalsta tādas grupas kā Poynter un Microsoft, veicina sadarbību starp veidotājiem un ziņu izdevumiem sociālā video satura radīšanā.

Neskatoties uz plašu pieņemšanu, joprojām pastāv jautājumi par video satura finansiālo ilgtspēju. Atšķirībā no iepriekšējām pūlēm, kur vīrusu skatījumi neguva peļņu, pašreizējie rādītāji bieži uzskata jebkuru parādīšanos ziņu plūsmā par “skatu,” kas apgrūtina tiešu video patēriņa sasaisti ar abonementiem vai dziļāku auditorijas iesaisti.

Skatoties nākotnē, platformas paplašina video formātus garākos un augstākas ražošanas vērtības saturos, ko mērķē uz televīzijas un straumēšanas skatītājiem. YouTube mudina veidotājus ražot ekskluzīvas programmas, un Instagram ir ieviesis atbalstu 90 minūšu horizontāliem video, kas norāda uz pāreju uz resursu intensīvāku saturu. BBC gaidāmās ekskluzīvās programmas un 24/7 tiešraide YouTube demonstrē šo tendenci.

Kamēr īsas formas video turpina plaukt, šis virziens uz garāku saturu liecina, ka mediju izdevumiem un veidotājiem drīz var rasties spiediens izstrādāt izsmalcinātāku, padziļinātāku video programmēšanu, kas līdzinās tradicionālajai televīzijas ražošanai. Tā kā platformas nosaka satura tendences un auditorijas atklāšanu, mediju organizācijām pastāvīgi jāpielāgojas, lai saglabātu aktualitāti mainīgajā digitālajā ekosistēmā.

Šī mainīgā vide uzsver sarežģītas un bieži vien neērtas attiecības starp ziņu medijiem un tehnoloģiju platformām, kas vienlaikus piedāvā piekļuvi plašai auditorijai un nosaka jaunas prasības satura radīšanai. Nākamajā video virzītajā mediju posmā, visticamāk, būs nepieciešama ātru, nevērīgu sociālo video un garāku, kvalitatīvāku programmu līdzsvarošana—uzdevums, ar kuru mediju izdevumi tik tikko sāk atkal tikt galā.