Kāpēc mēs izturamies pret mākslīgo intelektu kā pret cilvēkiem – un kāpēc tas ir svarīgi

Tendela Briefing · 11 Oct 2026 · 06:00 UTC

Sample view of data collection process using artificial intelligence application:
Left frame is a depth view of the scene with shades of grey indicating depth of background and colored portion indicates the dismount;
The center frame displays the joi

Attēls: Illustrative image · Captain Andrew M. Freeman, Air Force Institute of Technology / Air Force Research Laboratories (AFRL), Sensors, ATR, Target Recognition Branch. · Public domain · Avots

Cilvēka instinkts mudina mūs izturēties pret mākslīgā intelekta būtnēm kā pret cilvēkiem, uzdodot jautājumus par šo mijiedarbību psiholoģiskajām sekām un ētiskajām robežām, jo mākslīgais intelekts kļūst arvien plašāk izplatīts.

MIT Datorzinātnes un mākslīgā intelekta laboratorijā (Computer Science & Artificial Intelligence Lab) humanoīdi roboti un attīstīti mākslīgā intelekta modeļi izraisa dabiskas cilvēka reakcijas, tostarp pieklājību un empātiju, lai gan saprotam intelektuāli, ka šīm mašīnām nav apziņas. Šī cilvēciskā tendence antropomorfizēt mākslīgo intelektu ir dziļi sakņojusies psiholoģiskā iezīme, to uzsver Dr Šērija Turkla, MIT pētniece, kura vairākus gadu desmitus pētījusi cilvēka un datora attiecības. Savā jaunākajā grāmatā viņa skaidro, ka, kad cilvēki mijiedarbojas pat ar vienkāršām interaktīvām mašīnām, viņi bieži tic, ka šie objekti par tiem rūpējas — un jūtas spiesti rūpēties pretī.

Pētījumi atklāj, ka aptuveni 70% cilvēku, runājot ar mākslīgā intelekta sistēmām, lieto pieklājīgu valodu, tostarp saka “lūdzu” un “paldies” sarunās ar čatbotiem, kas atspoguļo dziļi ieaugušu sociālo uzvedību, kas izpletusies arī uz mašīnām. Dr Pat Pataranutaporn, MIT Media Lab Cyborg Psychology grupas dibinātājs, norāda, ka svarīgi ir ne tikai tas, kā mēs izmantojam mākslīgo intelektu, bet arī tas, kā šīs mijiedarbības ietekmē pašu cilvēci. Viņš uzdod jautājumu: “Kādi mēs kļūstam, kad runājam ar mākslīgo intelektu?”

Lai gan laipnība pret robotiem tieši neatstāj sekas, ar mākslīgā intelekta balstīto sarunvalodas integrēšanu pakalpojumos — sākot no meklētājprogrammām līdz klientu atbalstam — tiek normalizētas cilvēkam līdzīgas apmaiņas ar mašīnām. Tas rada bažas, jo cilvēki var pārmērīgi uzticēties mākslīgā intelekta būtnēm, kas programmētas izvairīties no konfliktiem un simulēt empātiju, dažkārt priekšroku dodot to sabiedrībai pirms cilvēku draugu sabiedrības. Pataranutaporns veido paralēli ar daiļliteratūru: cilvēki meklē emocionālas pieredzes stāstos, apzinoties to izdomātību, bet izaicinājums ir gūt labumu no mākslīgā intelekta emocionālajiem atdarinājumiem, nezaudējot saikni ar realitāti.

Pastāv riski, ja mākslīgais intelekts pārsniedz ētiskās robežas vai aizvieto būtiskas cilvēka lomas. Turkla brīdina pret čatbotu lomām, kas tiem nav piemērotas, piemēram, tēlojot vecāku figūras bērniem. Savukārt viņa atbalsta skaidri definētus lietojumus, piemēram, mākslīgā intelekta rīkus darba interviju sagatavošanā, kas sniedz atbalstu skaidri noteiktās robežās. Svarīgi, ka atkarība no mākslīgā intelekta emocionālai atbalstam īpaši neaizsargātām personām var radīt kaitīgas sekas, ko pierāda tiesu gadījumi, kuros iesaistīti mākslīgā intelekta čatboti un pašnāvību uzvedība.

Eksperti kā Pataranutaporns uzsver nepieciešamību atbildīgai mākslīgā intelekta izstrādei un ieviešanai, iestājoties par cilvēka aģentūras un iztēles saglabāšanu bez pakļaušanās iespējami kaitīgām mākslīgā intelekta radītām fantāzijām. Skeptiskas attieksmes smalka izzušanas caur it kā nekaitīgām mijiedarbībām — piemēram, roku spiedienu ar robotu — var būtiski ietekmēt sabiedrības attieksmi.

Mākslīgā intelekta tehnoloģijai turpinot attīstīties un ienācot ikdienas dzīvē, psiholoģiskās cilvēka un mākslīgā intelekta mijiedarbības dinamikas izpratne un skaidru ētisko robežu noteikšana būs būtiska, lai izmantotu mākslīgā intelekta priekšrocības, vienlaikus samazinot riskus.