Jauns pētījums atklāj strukturētu smadzeņu aktivitāti psilocibīna ietekmē amid “haotiskajiem” psihedēliskajiem efektiem

Attēls: Ars Technica · Avots

Pētījumā ar psilocibīnu atklāts, ka smadzeņu acīmredzami haotiskā aktivitāte psihedēlisko pieredžu laikā faktiski seko organizētām shēmām, kas saistītas ar nozīmīgām psiholoģiskām sekām.

Gadu gaitā vadāmais viedoklis neirozinātnē bija, ka psihedēliskās vielas izraisa haotisku smadzeņu aktivitāti, traucējot parastās tīklus, kas atbildīgi par redzi, uzmanību un pašuztveri. Tomēr nesens pētījums, ko vadīja neirozinātnieks Devons Stolikers no Monāša Universitātes, piedāvā pārsteidzošu revīziju šim uzskatam. Pētījums, kas publicēts žurnālā Nature, parāda, ka zem psilocibīna—psihedēliska savienojuma, ko atrod noteiktās sēnēs—izraudzītā šķietamā haosa ir noslēpta, kārtīga smadzeņu aktivitātes struktūra, kas cieši korelē ar dalībnieku dziļajām subjektīvajām pieredzēm.

Pētījumā piedalījās 62 dalībnieki, kuri nekad iepriekš nebija lietojuši psihedēliskās vielas. Katrs piedzīvoja divas sesijas MRI skenerī: vienu skaidrā prātā un vienu aptuveni 80 minūtes pēc 19 miligramu psilocibīna lietošanas. Pētnieki izmantoja četru daļu eksperimentālo secību—atpūtu, vadītu meditāciju, atlasītu mūzikas klausīšanos un mākoņu video skatīšanos—lai izpētītu, kā smadzeņu aktivitāte mainās dažādos kontekstos dabiskā, nepārtrauktā psihedēliskā stāvoklī. Vēlāk tika veiktas EEG ierakstīšanas, lai apstiprinātu atklājumus.

Saskaņā ar iepriekšējiem pētījumiem tika novērota smadzeņu ierastās modulārās struktūras sabrukšana: savienojamība speciālizētos tīklos vājinājās, kamēr savienojumi starp tīkliem kļuva stiprāki. Interesanti, ka sajūtu un asociatīvās smadzeņu zonas mainīja dominances kārtību, liekot domāt, ka iztēle un iekšējās asociācijas kļūst nozīmīgākas sensoru uztveres apstrādē. Tas varētu izskaidrot, kāpēc dalībnieki ziņoja par spilgtām, nozīmīgām tēlainībām un mistiska tipa pieredzēm.

Svarīgi, ka pētnieki izvairījās no standarta vidējo aprēķinu metodēm laikā un dalībnieku starpā, kas var maskēt pārejošus kārtotus modeļus. Tā vietā viņi pielietoja mākslīgā intelekta rīku CEBRA, lai analizētu smadzeņu aktivitāti mirkļa laikā individuāli. Tas atklāja atšķirīgas trajektorijas, kas atbilda eksperimentālajiem kontekstiem psihedēliskajā stāvoklī, norādot uz organizētu neironu aktivitāti, nevis nejaušu haosu.

Turklāt, samazināta atšķirība starp smadzeņu aktivitāti ar atvērtām un aizvērtām acīm psilocibīna ietekmē liecināja par robežas izplūšanu starp iekšējiem piedzīvojumiem un ārējo realitāti, saistot to ar dalībnieku aprakstiem par sajūtu “vienotībā ar pasauli”. Noklusējuma režīma tīkls, kas saistīts ar pašrefleksīvu domāšanu, un vizuālais tīkls bija galvenie šī efekta veicēji.

Dalībnieki novērtēja daudzus pozitīvus psiholoģiskus uzlabojumus nākamajā dienā pēc sesijas, tostarp pastiprinātu saikni ar sevi un citiem, mieru un radošumu. Smadzeņu aktivitātes modeļi korelēja ar šo izmaiņu intensitāti, piedāvājot potenciālus neironu marķierus terapeitiskām sekām.

Lai gan šie atradumi izceļ sarežģītu smadzeņu reorganizāciju psihedēlisko vielu laikā, kas atbalsta nozīmīgas pieredzes, pētījums koncentrējās uz veselīgiem brīvprātīgajiem. Nākotnē ir jāizpēta, kā optimizēt vides faktorus, piemēram, mūziku un vidi, lai uzlabotu ārstēšanas efektivitāti klīniskajās populācijās. Tomēr atklājums par slēpto kārtību psihedēliskās smadzeņu aktivitātes pamatā izaicina iepriekšējās pieņēmumus un atver jaunas iespējas terapijas attīstībai.